Pekas pilskalns ir nozīmīga vieta Kauguru pagasta un visa Beverīnas novada vēsturē,
jo tas ir vienīgais zināmais senlatvju pilskalns novadā. Vēsturiski pilskalns
apdzīvots 10.-13.gs., kā arī viduslaikos. Iespējamā Beverīnas pils atrašanās
vieta, kas 1216.gadā tika nodedzināta.
No ziemeļiem un rietumiem apmēram 10 m augsto kalnu aizsargā muklainas vecupes,
dienvidos netālu plūst Gauja. Austrumos pilskalnam pieguļ priekšpils, kuru no
kalna atdala apm. 5 m plats grāvis ar apm. 1 m augstu uzbedumu. Kopā ar uzbedumu
grāvja dziļums - 8 m. Daļēji aizmilzis, bet joprojām apm. 1,5 m dziļš grāvis
manāms arī kalna dienvidu piekājē, kurai tagad cieši klāt pieaudzis mežs. Pilskalna
plakums, kas senāk arts, ir noapaļotas formas neregulārs četrstūris (70x35m).
Ieejas vieta pilskalnā atradusies tā ZA sāna galā - arī tagad pa to augšā kalnā
ved taciņa. No plašākās krasta terases ar 3 m platu grāvi atdalītās
priekšpils ovālais plakums izmēros līdzīgs pilskalnam - 70x30m. Priekšpils malas
stāvinātas, apm. 6 līdz 8 m augstas. Garām pilskalnam no Kalneniņu puses, gar
Ķeišu lauka malu un tālāk līdz Gaujai ved meža ceļš.
20.gadsimta sākumā arheologs Francis Balodis par Pekas kalnu pierakstījis vairākas
teikas - tajās vēstīts gan par Bekas jeb Pekas kalna vārda izcelsmi, gan par
velna karieti, kas noslīkst Gaujā netālu no kalna, gan arī par pagrabu zem pilskalna,
neveiksmīgu tā atrakšanas mēģinājumu.
1948.g. vasarā Kārlis Rozītis, Valsts vēstures muzeja darbinieks, apsekojot
Pekas kalna pilskalnu, pierakstījis toreizējā Kauguru pagasta izpildkomitejas
priekšsēdētāja Kārļa Jēkabsona, 64 g.v. stāstīto, ka, pēc ļaužu nostāstiem,
mantračiem Pekas kalnā nelaimējoties. Tikko sākot rakt, uznākot bargs pērkona
negaiss, un darbi jāpārtrauc.
Atrašanās vieta: netālu no Kalnaeniņu mājām, Kauguru pagasts, Beverīnas
novads