Novads senlaikos aptvēris tagadējos kauguriešus, mūrmuižniekus, daļu liepēniešu. Pekas pilskalnā esošās senču pils vārds sen aizmirsts. Tālivalda dēlu zemēs daloties, šis novads nokļuvis ordeņa tiesā kā daļa no Valmieras pils novada. Poļu laikos te bijusi Cēsu bīskapija. 1622. gadā, kad Vidzemi iekaro zviedri, novads nonāk valsts kanclera Uksenšerna īpašumā.
1622. gada rakstos ticis minēts, ka Mūrmuižai divi pagasti jeb vakas: Mūra vakā dzīvo daļa kauguriešu un mūrmuižnieki.

Kauguru Nemieri.

Sacelšanās tiešais iemesls bija izmaiņas nodokļu maksāšanas kārtībā 1802.gadā, pēc kuras izsludināšanas 5. oktobrī naturālās nodevas vietā bija jāsāk maksāt galvasnauda. Zemnieki galvasnaudas maksājumus uztvēra kā viņu atbrīvošanu no muižnieka atkarības un ieskaitīšanu valsts zemniekos, un tāpēc atteicās pildīt mužas klaušas. 1802. gada vasaras beigās klaušās atsacījās iet vairākums Kokmuižas zemnieku, bet septembrī muižas darbos negāja arī Kauguru muižas zemnieki. Nemieru apspiešanai 1802. gada 7. oktobrī Vidzemes gubernators Sergejs Goļicins uz Valmieras Draudzes novadu, kur zemnieki uzstājās visaktīvāk, nosūtīja zemes tiesnesi R. G. V. fon Ungernu-Štenbergu un 120 Taurijas grenadieru pulka karavīrus majora Kapustina vadībā. Soda ekspedīcija 12 aktīvākos zemnieku pārstāvjus apcietināja un 6 kalpus nopēra ar rīkstēm. Nemiernieku vadoņi sapulcējās Bestes krogā un izlēma sākt sacelšanos.

Pēc aicinājum atbrīvot arestētos 9. oktobrī Kaugurmuižā sapulcējās ap 3000 zemnieku no plašākas apkārtnes, kuri bija bruņoti ar rungām, mietiem un izkaptīm. Sacelšanās apspiešanai grenadieriem no Cēsīm palīgā ieradās papildspēki, kuru rīcībā bija 4 lielgabali. Kopējais Krievijas karaspēka lielums sasniedza ap 700 vīru. 10.oktobra  rītā grenadieri atklāja uguni uz nemierniekiem un nošāva divus zemniekus. Kad zemnieki sāka virzīties pretī karavīriem, pret viņiem atklāja lielgabalu uguni. Nemiernieki karavīru ierindai bija salīdzinoši tuvu – no 10 līdz 15 soļu. Vairāki tika nogalināti un 17 ievainoti, daļa no kuriem vēlāk nomira. Kauguru zemnieku nemieros apsūdzētajiem vadoņiem piesprieda nāvessodu. Vēlāk Vidzemes galma tiesa to nomainīja ar 30 pāriem rīkšu, ko katram vajadzēja saņemt gan Rīgā, gan Valmierā tirgus laukumā pie kauna staba (3 reizes ik pēc 8 dienām), bet pēc tam nopērtos aizsūtīja katorgā uz Sibīriju. Izsūtītie vidzemnieki nometināti Rižkovas (Rīgas) ciemā Toboļskas guberņā, kas bija vecākā latviešu kolonija Sibīrijā.   https://lv.wikipedia.org/wiki/Kauguru_nemieri

Krievijas karaspēka uzbrukums Kauguru nemierniekiem 1802. gadā.

"Kaugurieši". J.R.Tilberga glezna. gleznota 1957.gadā.

Pēc 2. saeimas deputāta un novadpētnieka Hermaņa Enzeliņa iniciatīvas zemnieku nemieros kritušo kapa vietā Pārgaujas Kaugurvērī 1934. gada pavasarī uzstādīja pieminekli ar uzrakstu Svēts neprāts viņus nāvē dzina – pierādīt, ka vergu jūgā latvju gars nav miris. 1939. gada 21. maijā tur atklāja piemiņas plāksni.

Mūrmuižas nocietinātais tornis.

1.     Kultūras un vēstures mantojuma apzināšana Kauguru pagastā un Mūrmuižas nocietinātais/dzīvojamais tornis

 Mūrmuižas nocietinātais/dzīvojamais tornis atrodas Beverīnas novada, Kauguru pagasta, Mūrmuižā.

Kultūras pieminekļu sarakstā tas apstiprināts ar Kultūras Ministrijas 29.10.1998 rīkojumu Nr.128, publicēts laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" 18.12.1998. Piemineklis ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis un tam piešķirts 6902. numurs.

Kauguru pagasts ir bagāts ar Latvijas nozīmes kultūras mantojumu. Kultūras pieminekļu aizsardzība neatkarīgajā Latvijā sākās tieši ar Kauguru pagasta teritorijā esošo Gaides saiešanas namu. Šo 18. - 19. gadsimtā Vidzemei raksturīgo un ar pretrunīgu reliģiski garīgu kustību – hernhūtismu - saistīto ēku Pieminekļu valde 1924. gada 15. aprīlī apstiprināja kā valsts aizsargājamu pieminekli ar pirmo kārtas numuru.[1] 1927.gadā par kultūras pieminekli atzina vēl vienu pagasta teritorijā esošu objektu – letgaļu pilskalnu Pekas kalnu. Padomju varas gados attieksme pret kultūru bija izteikti politizēta, taču Hruščova “atkušņa” laikā blakus padomju armijas karavīru apbedījuma un ar revolucionāro vēsturi saistītām vietām aizsargājamo pieminekļu sarakstos parādījās arī kultūras darbinieku dzīves un apbedījuma vietas, kā arī arheoloģijas pieminekļi.  Kauguru pagastā aizsargājami nu bija pieci vēstures pieminekļi – jau minētais Pekas kalns, kā arī četri jauni objekti – Beitu, Avotiņu, Sapas un Daudziešu senkapi. Pie vēstures pieminekļiem minēts Mūrmuižas nocietinātais tornis, kurš nodēvēts par “Zviedru torni” un raksturots kā “bijusī baronu medību atpūtas vieta”, kas atradās “spirta dedzinātavas teritorijā”.[2] 1967. gada sarakstā tika nošķirti arheoloģijas, vēstures, arhitektūras un mākslas pieminekļi. Mūrmuižas tornis šoreiz dēvēts par arhitektūras pieminekli un datēts kā 17. gs. celtne. Padomju varas pēdējā desmitgadē un Latvijas jaunatgūtās neatkarības pirmajā desmitgadē pieminekļu saraksti tika slīpēti un pārgrupēti, bet Mūrmuižas tornis savu pieminekļa statusu saglabā joprojām.

 2.     Vispārīga informācija par Mūrmuižas nocietināto/dzīvojamo torni un tā izpēte (Āra skats uz Mūrmuižas nocietināto dzīvojamo torni) 

(Otrā stāva iekšskats- durvju aila un aizmūrētas iespējamās loga ailas)

(Otrā stāva sienas apgleznojuma fragmets)

 Mūrmuižas dzīvojamā torņa celtniecības laiks nav zināms. Pirmās ziņas par to sniedz teika: No Mūrmuižas (Valmieras apr.) pieminama muižas dārzā divstāvu mūra klēts. Šos mūrus, kā stāsta, zviedri esot uzgājuši lielā mežā, upītes malā, taisīdami ceļu no Valmieras uz Raunu. Vēlākā laikā muižas īpašnieks esot licis izlabot šos mūrus un tagad viņos glabā labību. Vēl tagad var pazīt logu vietas, kaut gan ir aizmūrētas. No šīs mūra ēkas arī Mūrmuiža dabūjusi savu vārdu. (Gāršmalietis Mūrmuižā. “Balss”1892.g. nr. 13)[3]

 Poļu – Zviedru kara rezultātā 17. gs. sākumā tika sadalīta Latvijas teritorija starp Poliju un Zviedriju. Spriežot pēc teikā minētā, Mūrmuižā šajā laikā tornis jau ir bijis. Sakarā ar Mūrmuižas torņa plānoto restaurāciju 1981./1983. gadā tika veikta torņa arheoloģiskā un arhitektoniskā izpēte, kā rezultāti ir atspoguļoti pārskatā par

arheoloģiskajiem izrakumiem Mūrmuižā 1981. g. un atskaitē par 1983. g. veikto arhitektonisko izpēti P. Blūma vadībā.

Balstoties uz minētajā izpētē iegūto informāciju - arheoloģiskajiem atradumiem un seno būvpaņēmienu un fasādes kompozīcijas analīzi, tornis varētu būt celts ne vēlāk kā 16.gs., jo 16. gs. otrajā pusē tas jau ir bijis apdzīvots.

 Mūrmuiža bijusi ordeņa vasaļa muižas pils. Pirmo reizi Mūrmuižas vārds minēts 1601. gadā zviedru veiktās zemes revīzijas materiālos, kur atzīmēts, ka tā kopš seniem laikiem piederot Bukhorstiem. Johana fon Bukhorsta (Bokhorsta) vārds Vidzemes muižu dokumentos daudzkārt sastopams laikā no 1524. līdz 1545. gadam. Viņš bijis ordeņa mestru Voltera fon Pletenberga un Hermaņa fon Brigeneja vasalis, dokumentu liecinieks un vēlāk komisārs un padomnieks. [..] Par Mūrmuižas apdzīvotību 16.gs. vidū liecina piezīmes Heinriha fon Štādena autobiogrāfijā. [..] Ap 1560. gadu Štādens ieradies Valmierā un no turienes Mūrmuižā, kuras kungs Johans Bokhorsts tad jau bija miris. Viņa atraitne iecēlusi Štādenu par muižkungu Mūrmuižā, Kokmuižā, Mellupē un Ūdru muižā; amatā viņš palicis, kamēr ieradies Bokhorsta brālēns no Vācijas, kurš izlūdzies šīs muižas sev.[4]

 Jau XVII gs. Mūrmuižas plānos celtne atzīmēta kā veca, bet XVIII gs. tā piedzīvojusi ugunsgrēku. Izmantota dažādiem mērķiem – kā dzīvojamā ēka, klēts, spirta brūzis, noliktava, tāpēc torņa raksturošana ietver daudz neskaidrību un pretrunu.

 Tornis ir divstāvu taisnstūrveida laukakmeņu-ķieģeļu mūra celtne ar četrslīpju jumtu. Pēc izmēriem tornis nav liels: augstums – 10 m, garums – 10,4 m, platums – 7,36 m. Tas ir viens no Latvijā maz pārstāvētās renesanses arhitektūras paraugiem. No šī unikālā torņa cēlies Mūrmuižas nosaukums, kas liecina, ka muižas ēku kompleksa celtniecības laikā akmens ēkas bija retums. Torņa ēka dažādos rakstos dēvēta gan par zviedru medību torni, gan torņa klēti, gan pat par pirti. 70. gadu otrajā pusē uzsākti Mūrmuižas torņa izpētes darbi, jo vietējā vara bija paredzējusi torni savest kārtībā un tajā ierīkot kafejnīcu.[5]

 Šai sakarā notika Mūrmuižas dzīvojamā torņa izpēte, kas ietvēra vairākus virzienus: 1) 1977. g. P. Adukovska (Pētersone) apkopojusi vēsturiskās izpētes materiālus. 2) 1981. g. torņa pakājē notikuši izrakumi T. Bergas vadībā. (Pārskats par arheoloģiskajiem izrakumiem Mūrmuižā 1981. g. Manuskripts mašīnrakstā glabājas Vēstures institūta zinātniskajā arhīvā – izrakumu atļauja Nr. 595, kolekcijas Nr. VI 246). 3) 1983. g. veikta arhitektoniskā izpēte P. Blūma vadībā, bet 1985. g. veikta fotofiksācija un izstrādāts konservācijas projekts L. Zemīša vadībā (materiāli VKPAI). 4) 2000. g. torni apsekojuši autori.

Vēsturiskā izpēte, ko veica vēsturniece P. Pētersone nesniedza drošas ziņas ne par torņa celšanas laiku, ne par ēkas sākotnējo funkciju. Tika izteikts pieņēmums, ka torņa celšanas laiks visticamāk ir 17. gs. 30. – 80. gadi. Arhitekta E. Kalniņa piedāvātā projekta realizācija tika atlikta argumentējot, ka nepieciešama padziļināta izpēte. Un tā 1981. gadā T. Bergas vadībā torņa pakāpē notikuši nelieli arheoloģiskie izrakumi. T. Berga konstatēja, ka ēkas dienvidu pusē atradusies neliela piebūve, bet uzietie 1576.gada un 1577. gada Rīgas šiliņi ļāva piebūves celtniecību datēt ar 16. gs. beigām, tas nozīmē, ka pats tornis ir uzbūvēts ne vēlāk par 16. gs. vidu. No 1. stāva uz 2. stāvu vedušas 27 pakāpienus garas iekšējās kāpnes.[6]

T. Bergas izrakumos atrasti arī dažādi priekšmeti, piem., kaula ķemmītes fragments, holandiešu fajansa pīpītes kāta fragments, dzelzs nazis, rotāta bronzas plāksnīte un ornamentēts bronzas apkalums – ir raksturīgas viduslaiku pieminekļiem. Atrada arī daudz trauku lausku. Interesants atradums ir lāča zobs – piekariņš. Visbiežāk tie atrodami lībiešu materiālā, parasti senākos pieminekļos.[7]

Pārliecību, ka Mūrmuižas tornis ir daudz senāks nekā to vēstījuši līdzšinējie spriedumi, pauž arī Kultūras pieminekļu restaurēšanas projektēšanas kantora Arhitektoniskās izpētes grupas vadītājs Pēteris Blūms. Senie būvpaņēmieni, fasādes kompozīcija, greznā ieeja otrā stāva līmenī un arheoloģiskie atradumi nostiprina pārliecību, ka ēka pastāvējusi jau 1500-to gadu vidū jeb otrajā pusē.

 

3.     Arhitektoniski mākslinieciskais raksturojums

 Mūrmuižas torņa arhitektoniskā izpēte arhitektu P. Blūma un U. Pastnieka vadībā tika veikta laikaposmā no 1983. – 1985. gadam. Pētījuma secinājumos teikts, ka tornis vairakkārt ticis pārbūvēts. Iekštelpās ir redzams sienas gleznojums, kamīna paliekas un, domājams, arī lūgšanu vieta. Ēka orientēta līdzīgi kristiešu baznīcām A – R virzienā, nišu ap vienīgo apaļo otrā stāva logu, kur, iespējams, bijusi kapela, rotājis gleznojums ar vīnogulāju motīvu, bet pirmajā stāvā – dzīvojamā istaba ar kamīnu. Izrakumos starp 58 citiem krāsns podiņu fragmentiem atrada arī krāsns podiņu ar katoļu bīskapa mitras un zižļa attēliem. Krāsns podiņu fragmenti liecina par īpašnieka finansiālajām iespējām 16. gs. 2. pusē. 1698. gada muižas inventarizācijas aktā minēts: “Netālu no tā (kunga ērberģa) veca mūra ēka (tagadējā torņa klēts) zem lubu jumta, kur apakšstāvā klēts, bet augšstāvs ir apdzīvots. Abus stāvus savieno 23 pakāpieni.”[8] Tātad - tornim ir pagrabs, 1. stāvā atradusies klēts, 2. stāvs bijis apdzīvots. Izpētes rezultāti liek secināt, ka ieeja tajā sākotnēji bijusi 2. stāva līmenī, vēlāk izveidota pašreizējā ieeja. Kultūras slānis ap ēku sasniedz 2 m. biezumu. Ja esošo zemes līmeni pazeminātu par 100 – 150 m., tad rastos sekojošas izmaiņas: pagrabs kļūtu par puspagrabu, pirmā stāva ieeja būtu pieejama tikai pa kāpnītēm no ārpuses, 1. stāva logi bez palīglīdzekļiem vairs nebūtu aizsniedzami no ārpuses. Ēkai nav nocietinājuma tornim raksturīgas šaujamlūkas. Tiek uzskatīts, ka šī ir vienīgā šāda veida dzīvojamā ēka Latvijā, kas saglabājusies līdz mūsu dienām. Atsevišķas torņa formas ir unikālas, kurām nav analogu ne tikai Vidzemē, bet arī Latvijā, var atrast līdzības Polijā, Čehijā, piemēram: apaļais logs nav sastopams nekur 16.gs. 2. puses arhitektūrā Latvijā (pēc arhitektoniskās izpētes autoru informācijas), bet plaši pielietots visā Polijas renesanses arhitektūrā (1500-1640), galvenokārt sakrālajā un memoriālajā; tas pats sakāms par perspektīvo portālu ar pusloka arkas pārsedzi. Analizējot zināmu neveiklību jeb izsmalcinātības trūkumu fasādēs, var, papildinot hipotēzi, piebilst, ka celtnes autors varēja būt cilvēks, kas labi apguvis celtniecības tehnoloģiskās iemaņas, visai skopas zināšanas guvis arhitektūrā.[9]  Pētera Blūma atskaites tekstā norādīts uz samērā augstu būvniecisko kvalitāti detaļu izvietojumā. Ņemot vērā tā laika saimniecisko stāvokli Vidzemē, t.i. Livonijā, ko var uzskatīt par katastrofālu (1560-tie g. sākums – cīņa starp Livoniju un Maskavas cara Jāņa IV karaspēku; 1564. g. – cīņa starp poļiem un krieviem; 1577. g. – Jāņa IV karaspēka karadarbība un uzturēšanās Vidzemē; 1578. g. poļu – zviedru un krievu cīņas par Cēsīm; līdz pat 1580-to gadu sākumam Vidzemēnotiek karadarbība), ir nešaubīgi, ka vietējo būvmeistaru kadru vairs nebija. Ja poļu jezuīti savas programmas ietvaros paredzēja arī kolonizāciju un savas ietekmes nostiprināšanos, tad Mūrmuižas celtnes autori meklējami Lietuvas – Polijas reģionā. Vēl par šī pieņēmuma ticamību liecina tas, ka celtniecība šai laikā Livonijas teritorijā līdz ar ordeņa likvidāciju 1561. g. nav notikusi. Tātad, lai rastos ēka ar augstas būvprasmes pazīmēm, meistari nevar tikt meklēti reģionā, kur nenotiek celtniecības darbi vismaz gadus divdesmit.[10]

 3.1. Fasāžu apdare

Pašreizējā fasāžu apdare nav viendabīga un vienlaicīga. Senākais apmetums saglabājies daļēji un zudis galvenokārt vietās, kur tas plānā slānī sedzis laukakmeņu plaknes. Kādā no pēdējiem kapitālajiem remontiem lielākie apmetuma zudumi aizpildīti ar javu, tās virsplāksnē iespiežot kārniņu lauskas. Mūrējot fasādi java lietota visai bagātīgi un lielākās spraugas aizpildītas mūrējot. Pēc tam klāta apmetuma kārta, kas pārklājusi visu mūrējumu, bet ne ideālā plaknē, jo izrīvēšana ar dēlīti nav notikusi. Līdz ar to lielās plaknes ir ar izteiktu faktūru, bez gludinājuma. D fasādes logam 1. stāva apmale (1. periods) veidots gludinātā apmetumā bez izrīvējuma.

Neapmestas bijušas tikai divas ķieģeļu kārtas zobinājuma dekora, pusapļa kaļķojums ietvēris arī augšējo laidņu rindu virs zobinājuma. Jāuzsver, ka visos sīkumos noskaidrot loga dekoru ir neiespējami, jo izpēte iespējama tikai pie D fasādes loga, pārējie zuduši. Par 2. stāva logailu dekoru ziņu nav, bet, domājams, ka tas bijis ar analogu apmali 1. stāva logailai.

Šī perioda celtnēm ļoti raksturīgs ir stūru rustojums. Diemžēl šeit nav konstatējamas jebkādā tehnikā veidotu rustu pazīmes. Vienīgā, ļoti hipotētiskā pazīme par rustu varbūtēju esamību sākotnējā variantā ir apmēram 5x5 lielas, stipri bieza apmetuma fragments uz D un A fasādes stūra. Pēc visas apmešanas tehnoloģijas un loģikas uz ķieģelī veidotajiem stūriem nav jābūt biezam apmetuma slānim, izņemot gadījumu, kad stūri akcentēti ar apmetumā veidotiem rustiem. Izpētes autori uzskata, ka rustu sākotnējā esamība ir ļoti ticama; rusti varēja būt tikai 2. stāva līmenī.

Par jumta dzegu jautājums ir atklāts, tāpat arī par eventuālām izbūvēm A un R fasādēs, virs esošām mūru atzīmēm (zelmiņa veidā). Portāla dekors bijis neapmests, taču pastāv reāla iespēja, ka tas ticis balsināts, tāpat arī dekors virs D fasādes 1. stāva loga. Hipotētiski fasāžu krāsojums – silti pelēks tonis ar baltām detaļām.[11]

 3.2.  Logailu aizpildījums

 Pilnīgi nepārprotams ir fakts, ka logu vērtēm bija jābūt iestiklotām svina dzīslojumā. Rūšu forma iespējama romantiskā, nav izslēgta arī krāsaina vitrāža; gleznojums uz stikla. Koka aplodas; spriežot pēc logailu proporcijām 2 –vērtņu; iespējams ar impostu.

Iespējams, ka vērtnes vērušās uz iekšu. Logailu aizpildījumā iespējami varianti, kas tolaik sastopami:

·        Bez iestiklotas vērtnes vēl arī slēģi,

·        Slēgi ar daļēju iestiklojumu;

·        Iestiklojums un metāla restes, kas iestrādātas aplodā u.c.

Pēc esošās informācijas renesanses perioda logailu aizpildījuma analogu meklējumi iespējami tikai ārpus republikas robežām.[12]

 3.3. Durvju ailu aizpildījums

Pēc mūsdienu vērtējuma durvju vērtnes izmēri ir izteikti mazi, taču, ja salīdzina ar ailu izmēriem 16., 17., 18. gs., tad koka celtnēs ar tādiem bieži sastopamies. Jāņem vērā, ka tam laikam raksturīga nodrošināšanās pret ārpasauli.

E. Dubiņš piezīmējis, ka šo objektu var uzskatīt par savdabīgu „dzīvojamā torņa” modifikāciju, kas kļuvis „pieejamāks” sakarā ar sakrālo ēkas izmantošanu. Šim viedoklim ir reāls pamats, jo 1. stāva ieeja nekādā gadījumā nebūs uz pašreizējā zemes līmeņa, ja atrēķinām vismaz 1,5 m (kultūras slāņa biezums apmēram 2 m ). Tādā gadījumā arī 1. stāva durvju aila ir pieejama tikai pa kāpnēm, to gabarīti ievērojami apgrūtina iekļūšanu ēkā. Šobrīd nav iespējama otras aplodas noskaidrošana ārsienas plaknē, bet tāda varbūtība nav izslēdzama. Durvju vērtnes, domājams, īpatnības labad veidotas, t. s. margotās, tās vēl stiprinot ar t.s. sēņgalvu naglām.

Par uzejas kāpnēm 2. stāvā izpētē materiāli nav iegūti. Izņemot variantu – kāpnes uz otro stāvu, vēl pastāv variants – balkons. Ja ārpusē pastāvējušas kāpnes, tās, visticamākais veidotas gar Z fasādi, iespējams, paceļamas. Par labu šādam pieņēmumam liecina „stūrī iedzītais” logs Z fasādes 1. stāvā, kas turklāt nav uz vienas ass ar logu 2. stāvā. Savukārt 2. stāva durvis maksimāli atvirzītas pie R sienas. Domājams, ka tas bijis nepieciešams, lai optimāli varētu izkārtot kāpņu izeju.[13]

 3.4.Interjers

 Relatīvi skaidrākā sastāvdaļa interjeru teorētiskajai rekonstrukcijai ir griesti, īpaši 1. stāva pārsegums. Pēc izpētes materiāliem noskaidrotās izmaiņas dod pamatu rekonstruēt pārsegumu, kur sijas novietotas D - Z virzienā uz mūrlatām. Precīzāku ziņu par siju profilējumu, dēļu izvietojuma sistēmu uz tām nav. Domājams, ka 1. un 2. stāvu saistījušas iekšējās kāpnes. Par labu šim pieņēmumam liecina maksimāli pie D sienas atvirzītās 1. stāva durvis R sienā. Shematiski skicējot, kāpnes ar slīpumu apmēram 45 grādos šeit ievietojamas; pie 2. stāva durvīm paliek kvadrāta formas laukums, pietiekošs, lai būtu ērts lietošanai.

Arī 2. stāva pārsegums nepārprotami bijis līmenisks. Jādomā, ka šeit bijis greznāks (bagātāki profilējumi, gleznojums) sakarā ar kulta funkciju (sal.-gleznojums, portāls, nišas utt.) Sienas klājis apmetums, kas bijis balsināts balts ar viegli rozā tonējumu. Tā kā Z sienā pa labi no loga atsegts apdeguša, oriģināli iestrādāta koka tapa, izvirzīta hipotēze, par koka paneļiem sienas apakšdaļā. (Izņemot apdegušo tapu, attīrot sākotnējo apmetuma slāni, konstatētas horizontālā un vertikālā josla, kas krustojas tapas vietā. Šīs 4 – 5 cm platās joslas tonāli atšķiras no pārējā pametuma – ir gaišākas).

1. stāva sienas ir ar ievērojami raupjāku faktūru. Tā kā oriģinālais apmetums saglabājies ļoti fragmentāri, nav iespējams konstatēt, vai šeit bijuši paneļi, bet tas ir iespējams. Cits sākotnējā risinājuma variants ir ar piekārtu jeb uzkārtu uz stieņa auduma drapēriju. Apmetuma krāsojuma apakšējais tonis – balts (silts). Sakarā ar esošo velvi, kas ir sekundāra, nav iespējams noskaidrot I stāva grīdas segumu. Tas varēja būt gan dēļu, gan māla flīžu klājums.[14]

4.     Izpētes autoru secinājumi

 Ekspedīcijas vadītāja Tatjana Berga izsaka vērtējumu, ka 16. gs. vidū Mūrmuižā pastāvējusi neliela ordeņa fogta pils. No vēstures zināms, ka Valmiera un arī Mūrmuižas teritorija bija Livonijas ordeņa īpašums. Ordeņa zemes bija sadalītas nelielos apgabalos, kurus pārvaldīja komturi vai fogti, kuri dzīvoja stipri nocietinātās mūra pilīs. Viena no tādām pilīm acīmredzot atradās Mūrmuižā. Pēteris Blūms izvirza hipotēzi, ka ēka varēja tikt būvēta 16. gs. pēdējā ceturksnī katoļu kontrreformācijas laikā kā Livonijas bīskapijas bīskapa O. Šenkinga (viņa pamatrezidence bija Cēsīs) ārpilsētas mājoklis. Ēkas pirmais stāvs izmantots kā dzīvojamās telpas, bet otrajā atradusies kapela. Šo versiju apšauba Andrejs Caune analizējot dokumentālas liecības par Mūrmuižas īpašniekiem, konkrēti – Bukhorstiem. Lai gan 1587. gadā Šenkings Mūrmuižu iekļāva Cēsu bīskapijā vēl 1638. gada arklu revīzijas materiālos atzīmēts, ka ordeņvalsts laikā tā piederējusi Bukhorstam, tātad laikā starp 1588. un 1601. gadu celtne nevarēja tikt būvēta pēc bīskapa Šenkinga pasūtījuma.      

Atslēgas vārdi

Personas:

Pēteris Blūms, Tatjana Berga, Andrejs Caune, Jānis Kalnačs, U. Pastnieks, P. Adukovska, P. Pētersone, Hermanis Enzeliņš, Edgars Dubiņš, Johans fon Bukhorsts, Bokhorsts, Volters fon Pletenbergs, Hermanis fon Brigenejs, Oto Šenkings, fogts

 Vietas:

Mūrmuiža, Cēsis, Livonija, Valmiera, ordeņa zemes, Cēsu bīskapija

 Dažādi:

Katoļi, kontrreformācija, ekspedīcija, arhitektoniskā izpēte, arheoloģiskā izpēte, mūra pils, 16. gs., torņa klēts, dzīvojamais tornis, nocietinātais tornis, būvnieki, piemineklis, zviedru tornis, celtniecība, fasāde, logailas, apmetums, kamīns, kapela

***

[1] Valdības Vēstnesis, 1924, 16. apr. Nr. 89. 1. lpp.

[2] Kultūras pieminekļu saraksts Latvijas PSR teritorijā. Rīga, 1959. 203. – 204. lpp.

[3] Valmieras novada teikas / sast. Inese Ruberte ; māksl. Jānis Tančers. - Valmiera : Valmieras rajona skolu pārvalde, 1999., 101.lpp

[4] Caune, Andris. Latvijas viduslaiku pilis. 4. sēj. Latvijas 12.gadsimta beigu-17.gadsimta vācu piļu leksikons.- Rīga : Latvijas vēstures institūta apg., 2004, 341.lpp.

[5]Kalnačs J. Kauguru pagasta kultūras pieminekļi. Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis. A daļa. – 1999, 53. sēj., 1./2./3. (600./601./602.) nr., 24. lpp.  

[6] Berga T. Mūrmuižas tornis kļūst senāks. Liesma. 1981. g. 12. dec.

[7] turpat

[8] Enzeliņš H. Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē. [B.v.] : Izdevniecība apvārsnis, 2019., 332. lpp.

[9] Berga T. Pārskats par arheoloģiskajiem izrakumiem Mūrmuižā 1981.g. (Manuskripts mašīnrakstā glabājas Vēstures institūta zinātniskajā arhīvā – izrakumu atļauja Nr. 595, kolekcija Nr. VI 246). – Kopija glabājas Mūrmuižas bibliotēkā.

[10] turpat

[11] turpat

[12] turpat

13] turpat

14] turpat



Personības.

Hermanis Enzeliņš: 1867. gada 2. septembris — 1953. gada 14. novembris. Dzimis Kauguru pagasta Mičkēnos. 1896. gadā dibināja Kauguru bezmaksas bibliotēku.
Publicējis daudzus rakstus un vairākas grāmatas par lauksaimniecību. Daudz rakstījis par Ziemeļvidzemes pagātni. Lietišķs faktu izklāsts grāmatās "Atskats Trikātas novada senatnē" (1931), "Skati Valmieras pilsētas draudzes un novada pagātnē" (1932), "Skats Cēsu pilsētas novada pagātnē" (1936). Sarakstījis R. Tomsona biogrāfiju (Krājumā "Zemnieku cīņas pirmais posms", 1931).
Hermanis Enzeliņš 1938. gadā. Vairāk par H. Enzeliņu šeit: http://www.beverinasnovads.lv/images/dazadi/novads_vesture/vesture/Hermanis_Enzelins_Kauguruvesture_novadnieks.pdf



http://www.beverinasnovads.lv/index.php/kauguru-pagasta-vesture-2

0
 .