Novads senlaikos aptvēris tagadējos kauguriešus, mūrmuižniekus, daļu liepēniešu. Pekas pilskalnā esošās senču pils vārds sen aizmirsts. Tālivalda dēlu zemēs daloties, šis novads nokļuvis ordeņa tiesā kā daļa no Valmieras pils novada. Poļu laikos te bijusi Cēsu bīskapija. 1622. gadā, kad Vidzemi iekaro zviedri, novads nonāk valsts kanclera Uksenšerna īpašumā.
1622. gada rakstos ticis minēts, ka Mūrmuižai divi pagasti jeb vakas: Mūra vakā dzīvo daļa kauguriešu un mūrmuižnieki.

Kauguru Nemieri.
Sacelšanās tiešais iemesls bija izmaiņas nodokļu maksāšanas kārtībā 1802.gadā, pēc kuras izsludināšanas 5. oktobrī naturālās nodevas vietā bija jāsāk maksāt galvasnauda. Zemnieki galvasnaudas maksājumus uztvēra kā viņu atbrīvošanu no muižnieka atkarības un ieskaitīšanu valsts zemniekos, un tāpēc atteicās pildīt mužas klaušas. 1802. gada vasaras beigās klaušās atsacījās iet vairākums Kokmuižas zemnieku, bet septembrī muižas darbos negāja arī Kauguru muižas zemnieki. Nemieru apspiešanai 1802. gada 7. oktobrī Vidzemes gubernators Sergejs Goļicins uz Valmieras Draudzes novadu, kur zemnieki uzstājās visaktīvāk, nosūtīja zemes tiesnesi R. G. V. fon Ungernu-Štenbergu un 120 Taurijas grenadieru pulka karavīrus majora Kapustina vadībā. Soda ekspedīcija 12 aktīvākos zemnieku pārstāvjus apcietināja un 6 kalpus nopēra ar rīkstēm. Nemiernieku vadoņi sapulcējās Bestes krogā un izlēma sākt sacelšanos.

Pēc aicinājum atbrīvot arestētos 9. oktobrī Kaugurmuižā sapulcējās ap 3000 zemnieku no plašākas apkārtnes, kuri bija bruņoti ar rungām, mietiem un izkaptīm. Sacelšanās apspiešanai grenadieriem no Cēsīm palīgā ieradās papildspēki, kuru rīcībā bija 4 lielgabali. Kopējais Krievijas karaspēka lielums sasniedza ap 700 vīru. 10.oktobra  rītā grenadieri atklāja uguni uz nemierniekiem un nošāva divus zemniekus. Kad zemnieki sāka virzīties pretī karavīriem, pret viņiem atklāja lielgabalu uguni. Nemiernieki karavīru ierindai bija salīdzinoši tuvu – no 10 līdz 15 soļu. Vairāki tika nogalināti un 17 ievainoti, daļa no kuriem vēlāk nomira. Kauguru zemnieku nemieros apsūdzētajiem vadoņiem piesprieda nāvessodu. Vēlāk Vidzemes galma tiesa to nomainīja ar 30 pāriem rīkšu, ko katram vajadzēja saņemt gan Rīgā, gan Valmierā tirgus laukumā pie kauna staba (3 reizes ik pēc 8 dienām), bet pēc tam nopērtos aizsūtīja katorgā uz Sibīriju. Izsūtītie vidzemnieki nometināti Rižkovas (Rīgas) ciemā Toboļskas guberņā, kas bija vecākā latviešu kolonija Sibīrijā.   https://lv.wikipedia.org/wiki/Kauguru_nemieri

Krievijas karaspēka uzbrukums Kauguru nemierniekiem 1802. gadā.

"Kaugurieši". J.R.Tilberga glezna. gleznota 1957.gadā.

Pēc 2. saeimas deputāta un novadpētnieka Hermaņa Enzeliņa iniciatīvas zemnieku nemieros kritušo kapa vietā Pārgaujas Kaugurvērī 1934. gada pavasarī uzstādīja pieminekli ar uzrakstu Svēts neprāts viņus nāvē dzina – pierādīt, ka vergu jūgā latvju gars nav miris. 1939. gada 21. maijā tur atklāja piemiņas plāksni.

Personības.

Hermanis Enzeliņš: 1867. gada 2. septembris — 1953. gada 14. novembris. Dzimis Kauguru pagasta Mičkēnos. 1896. gadā dibināja Kauguru bezmaksas bibliotēku.
Publicējis daudzus rakstus un vairākas grāmatas par lauksaimniecību. Daudz rakstījis par Ziemeļvidzemes pagātni. Lietišķs faktu izklāsts grāmatās "Atskats Trikātas novada senatnē" (1931), "Skati Valmieras pilsētas draudzes un novada pagātnē" (1932), "Skats Cēsu pilsētas novada pagātnē" (1936). Sarakstījis R. Tomsona biogrāfiju (Krājumā "Zemnieku cīņas pirmais posms", 1931).
Hermanis Enzeliņš 1938. gadā. Vairāk par H. Enzeliņu šeit: http://www.beverinasnovads.lv/images/dazadi/novads_vesture/vesture/Hermanis_Enzelins_Kauguruvesture_novadnieks.pdf



http://www.beverinasnovads.lv/index.php/kauguru-pagasta-vesture-2

0
Autortiesības © 2019 Beverīnas novada pašvaldība.

 .