Plašākas ziņas par Trikātas pagastu lasiet šeit:
http://trikatasvesture.beverina.lv/

Mācītājmuiža

1540. gadā Trikātas pils iecirknī sāk sludināt luterticību, bet Trikātas Mācītājmuiža ir dibināta jau katoļu laikos. 1600. gadā zviedru revīzijā teikts: Baznīcai ir muiža ar 1 arklu zemes un 10 zemnieku mājām- tā sauktais mācītāja pagasts. Šo māju zemniekiem bija uzliktas klaušas mācītājam par labu.

Patreizējā Mācītājmuižas dzīvojamā ēka būvēta 1802-1804. gados uz iepriekšējās ēkas pamatiem ir klasisks 19. gadsimta mācītāju dzīvojamās mājas paraugs, kur joprojām ir saglabājusies lielākā daļa no vecā plānojuma. Ēka  ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis ( 6881 ). Ir saglabājušās vairākas senās koka kāpnes ar vienkāršām, bet skaistām koka margām,

senās durvis un pats nozīmīgākais ir valsts nozīmes mākslas piemineklis melno podiņu krāsns ( 4479) , kas būvēta 18. gs beigu posmā.

Šajā laikā, blakus apgleznotiem glazētājiem podiņiem, modē bija arī melna glazējuma podiņi ar ornamentālu reljefu. Krāsnis būvēja uz kājiņām ugunsdrošības nolūkos. Tās bieži tika noformētas greznas- kā dekoratīvs elements.

Ir saglabājies arī manteļskurstenis. Tie ir saukti arī par apvalkdūmeņiem, un ir viena no senākajām dūmvadu un reizē arī telpas apsildes sistēmām, kas pastāvēja jau kopš agrīnajiem viduslaikiem un bija ļoti izplatīta pavarda izbūve dzīvojamajās ēkās līdz pat XIX gadsimta vidum. Izcelsme šādam skurstenim meklējama viduslaikos, kad pilsētām attīstoties, vairākstāvu namos virs pavarda aizsardzībai pret uguni un dzirkstelēm sāka izmantot konusveida uzjumteņus. Tie dūmus savāca vienuviet un vadīja uz lūku jumtā. Manteļskursteņi Latvijā parādījās no Ziemeļvācijas, kur tie bija visai plaši izmantoti. Latvijā manteļskursteņi vairāk izplatīti Kurzemē un Zemgalē. Vidzemē mazāk, tur tie ir citādi un tos sauc par rovjiem. Tā kā apsildes podiņu krāsnis pilsētās dzīvojamās mājās parādījās salīdzinoši visai vēlu – tikai 15. gadsimta beigās, vairākstāvu lielākajās dzīvojamās ēkās citu apkures objektu nebija, kā vienīgi tikai manteļskurstenis un hipokausts (siltā gaisa apsildes sistēma). Nelielajās mājās izmantoja pavardus. Apvalkdūmeņos uz āķiem iekāra gaļu, pēc tam dūmeni piesedza. Tā dūmoja gaļu. Kādreiz šādi skursteņi bija visās pilīs un muižās.

Trikātas Svētā Jāņa evaņģēliski luteriskā baznīca.


                   Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis

Pēc baznīcas arhīva ziņām 1540. gadā Trikātas pils iecirknī sāk sludināt luterticību. 1567. gadā minēts pirmais luterāņu mācītājs.

1607. gadā Trikātā uzcelta pirmā mūra baznīca luterāņiem. Pirms tam izmantoja katoļu koka baznīcu, kas atradās starp tagadējo veco kapsētu un Trikātas pilsdrupām un kura tur pastavēja jau no . Bet jau 1694. gada revīzijā ziņo, ka baznīca ir nolaista un lietus laikā mācītājs un baznīcēni izmirkst cauri slapji. Tiek uzdots ne tik vien savest kārtībā jumtu, bet uzbūvēt jaunu  velvētu altārtelpu, jaunu sakristeju[1], piebūvēt kontrforsus[2] un jumta korē uzcelt koka zvanu tornīti. Baznīcas būvdarbus pabeidza 1696. gadā. Divus gadus vēlāk 6. janvārī ugunsgrēkā gāja bojā jaunās baznīcas koka tornis, jumts, interjers un iekārta. Drīzumā draudze baznīcu atjaunoja, taču jau 1702. gadā, Ziemeļu kara sākumā, krievu armijas karaspēks grāfa Borisa Šeremetjeva vadībā baznīcu atkal nodedzināja. Dievnama atjaunošanas un iekārtas izgatavošanas darbus pabeidza tikai 1725. gadā. Ievērojot toreizējos kara laika apstākļus, torni baznīcai vairs neuzceļ. Un tā Trikātas Sv. Jāņa baznīcai 157 gadus nav torņa.

1847. gadā baznīcu kapitāli remontēja un atjaunoja nesošās koka konstrukcijas, jumtu, interjera koka daļas, izņemot altāri un kanceli.

1858. gadā pēc Jaunbrenguļu un vairāku citu Vidzemes muižu īpašnieka, Vidzemes landrāta, Vidzemes konsistorijas prezidenta un baznīcas priekšnieka Nikolaja fon Tranzē ierosinājuma un ar viņa atbalstu sāka celt torni neogotiskās[3] formās, ko pabeidza pēc viņa nāves, 1859. gadā. Viņa atraitne Šarlote Aleksandra fon Tranzē dāvināja baznīcai apzeltītu torņa gaili.

Pēc 1. pasaules kara, 1924. gadā, dievnamu atjaunoja Aleksandra Birzenieka un Paula Kampes vadībā. Pirms otrā pasaules kara remontu un interjera dekorēšanu veica arhitekta Paula Kundziņa vadībā 1938. gadā. Tad baznīcas griestu krāsojumā parādās latviskas zīmes – Auseklītis, Māras zīme u.c. Valsts prezidents Kārlis Ulmanis baznīcas remontam ziedojis 11 000 latu.

 Remontdarbi notiek arī laikā, kad baznīcā kalpo (1936-1955) pirmais latviešu tautības mācītājs Viktors Ozoliņš (1907-1989).

Trikātas baznīca. A. Rozenberga zīmējums 1949. gads.



[1] Sakristeja ir telpa, kur glabā garīdzniekiem nepieciešamos piederumus, piemēram, apģērbu, traukus un dokumentus. Sakristejā garīdznieki pārģērbjas pirms un pēc dievkalpojumiem, kā arī šajā telpā glabājas baznīcas ieraksti par dzimšanu, kristībām, laulībām, miršanu. Vecās baznīcās tā ir pie sānu vai centrālā altāra.

[2]Kontraforss- vertikāls balsts, kas uztver sienas sānspiedienu un vienlaikus pastiprina konstrukciju. Pastāv gan ārējie, gan iekšējie kontrforsi.

[3] Neogotika ir arhitektūras stils, kurš aizsākās 19. gadsimta sākumā un tai raksturīgas daudzas gotiskā stila pazīmes.


Altāris

Patreizējo, 1896. gadā neogotiskajā stilā būvēto altāri dāvināja Tiepeles muižas īpašniece fon Torklusa. Tā centrā, smailloka arkā, atrodas glezna ar tradicionālu sižetu – „Kristus un sv. Pēteris uz jūras”. Interesanti, ka altārgleznā attēlots dzīvs Jēzus – viena no retajām altārgleznām Latvijas baznīcās.


 Piemiņas altāris

ir veltīts I pasaules karā kritušo piemiņai. Tas tika iesvētīts 1938. gada 18. decembrī. Cilnī attēlots sērojošs senču karotājs un uzraksts:

KARĀ KAUTA DVĒSELĪTE

MŪŽAM ESI NEMIRUSI.

Zem tā atrodas varoņu altāris, uz kura kādreiz bija novietota varoņu grāmata ar 122 Trikātas novada karavīru ģīmetnēm un biogrāfijām. Stēlu granītā izgatavojusi E. Kuraua akmeņkaltuve pēc tēlnieka Kārļa Jansona (1896-1986) meta.

 

Ērģeles

Valsts nozīmes mākslas piemineklis.

Vācu ērģeļmeistara Augusta Martina 1867. gadā par 1600 rbļ. būvētās ērģeles. Augusts Martins kopš 1838. gada dzīvoja Rīgā, kur arī apprecējās, nodibināja savu ērģeļu darbnīcu, palikdams Latvijā uz visu mūžu. Līdz 1885. gadam, kad darbnīcu pārņem viņa dēls Emīls, Augusts Martins jau uzbūvējis 67 baznīcu un 19 skolu ērģeles. Trikātas ērģeles ir 62. viņa būvētais instruments. Tās tika iesvētītas 1867. gada 21. maijā.

  Cilnis

Valsts nozīmes mākslas piemineklis.

„Kristus kristīšana” 18.gs. divdesmitie- trīsdesmitie gadi.  

 Zvans

Interesanti ir arī Trikātas baznīcas zvanu likteņi. 1723. gadā draudzei nācās vest uz Rīgu pārliešanai pārplīsušo zvanu. Trikātas toreizējais muižkungs Krūzemanis solās segt visus izdevumus, taču viņš doto solījumu nepilda, līdz ar to visi izdevumi gulstas uz zemnieku pleciem. 1844. gada ziemas salā zvans pārplīsa otrreiz. Tā vietā nākamajā gadā pārveda jaunu zvanu – otrtik smagu. Taču arī tam nav ilgs mūžs. Pēc 30 gadiem tajā rodas plaisa. 1875. gada 10. aprīlī sāka skanēt jaunā Vācijā par 300 rbļ. pirktā zvana (Æ0,88 m) balss. Uz tā uzraksts: BOCHUMER VEREIN GUSSTAHLFABRIK GLORIA DEO IN EXCELSIS TRIKATEN 1875. (skat. att.)

Kancele

18. gs. vidus Valsts nozīmes mākslas piemineklis

Pēc Vijciema baznīcas altāra autora Valentīna Tūna skicēm tradicionāli būvētā kancele izceļas pārējo Vidzemes dievnamu iekārtas vidū ar biezas krāsojuma kārtas segtiem barokāliem kokgriezumiem – savijušos akanta un lentes ornamentu, lauru un palmu lapu frestoniem. Tie rotā kanceles korpusu, uzeju un jumtiņu. Kanceles uzejas durvis rotā uzraksts “Es vaicāšu pēc savām avīm un tās meklēšu.” Eceķieļu Gr.34. 11.



Apbedījumi un kapenes

17. gs. beigās baznīcas grīdu izmantoja apbedījumiem. Toreiz grīdu visā baznīcā darināja no gludi ēvelētiem dēļiem. Grīdas gulšņus izvietoja ar 2,44 m atstarpēm kapa vietām. Grīdas dēļi tika ielikti tā, lai tos viegli varētu gan izņemt, gan ielikt. Vēlāk zem baznīcas izbūvēja plašas kapenes, kurās apbedīja baznīcas patronus un muižas īpašniekus, katrai muižai paredzot savu nišu. 1775. gadā kapenes aizmūrēja[1].

Kapenes zem baznīcas (att.)



[1] Krievijas impērijā kapsētas sāka veidoties 18. gs. vidū — laikā no 1770. gada līdz pat  1772. gadam Baltijas guberņās plosījās buboņu mēris un epidēmijas apkarošanas kampaņā ietilpa arī ukazs, kas aizliedza apbedīt mirušos baznīcās pilsētu teritorijā (Rīgā šī pavēle tika saņemta 1773. gada 23. februārī). Tika noteikts, ka turpmāk mirušos drīkst apbedīt tikai kapsētās, kas atrodas vismaz 300 asu (aptuveni 2 km) attālumā no pilsētas nocietinājumu ārējās robežas.

Epitāfijas.


Griestu gleznojumos un balstos izmantoti latvisku ornamentu motīvi


                                                                                                          

 



 




0
Autortiesības © 2019 Beverīnas novada pašvaldība.

 .